25.02. Tam Coc. Arī trešais un pēdējais rīts ir miglaini pelēks. Pēc brokastīm vēl izmetam nelielu līkumu gar upi un rīsu laukiem.
Tad ņemam somas un dodamies uz transportu. Sistēma gana īpatnēja: kādā kafejnīciņā ielas malā ir izkārtne, ka var nopirkt biļetes autobusam uz Hanoju. Pieturas šeit nav. 3 mājas tālāk ir tāda pat izkārtne. Arī tur nav pieturas. Nu labi... Nopērkam, bet īsti nevar zināt, kad atbrauks. Varbūt vienos, varbūt divos. Nu ko, pasūtam slaveno vjetnamiešu egg coffee (jāgaida vismaz pusstunda, bet tas ir pamatoti – olu dzeltenumi tiekot putoti ar roku, kamēr tie paliekot balti un stingri. Tad pievieno stipru kafiju). Garšo labi – kā deserts, bet par dzērienu to nosaukt laikam nebūtu pareizi. Tā kā esam vienīgās kundes, un sēdēsim līdz autobusa pienākšanai, kafejnīciņas saimniece aizslēdz kasi un uzkāpj otrajā stāvā (acīm redzot tur arī dzīvo). Kafija “izēsta”, garlaikojamies, uz ielas nekas īpašs nenotiek.
Te pēkšņi ieraugām – uz galda atstāts .... mikrofons!!!!! Bijīgi paskatāmies aiz bambusa aizkariņiem – nē, pirmajā stāvā neviena cita nav. Šī ir mūsu iespēja, citas vairs nebūs! Tik zīmīgi! Zelta mikrofona un mūsu zvaigžņu stunda ir sākusies. Izliec visu! (un nevajag prasīt, kāds mums pasē cipars, ok? Just feel free!!!)
Ceļš uz Hanoju ir pagarš (patiesībā jau nevar būt garāks kā šurp braucot). Pa kafūzīšīem autobus nolasījies diezgan pilns. Kamēr citi iesnaudušies, es izmisīgi jūtu, ka egg coffee atkal jau konfliktē manā kuņģī. Vai vispār ir plānots kaut kur piestāt??? Negribētos, lai tas kļūst par šīsdienas “rozīnīti”. Sorry, šīs ir manas vienīgās atmiņas par brauciena posmu līdz pirmai WC pieturai. Pēc tam gan atceros - bija daudz un plaši rīsu un lotosa lauki, daži lopiņi, teiksim kā ir - diezgan daudz atkritumu ceļmalās. Iebraucot Hanojā vērojam, ka privātmajām īpatnēja forma: šauras un augstas. Nodokļus aprēķinot no ēkas aizņemtā platuma uz ielas.
Atgriežamies savā “Hotel Christina”. Noskaņojums nedaudz sājš: pēdējais vakars, rīt jādodas mājup.
Izskrienam vēl ielās – jāpaķer, ko neesam vēl paspējušas. Pēc pēdējās suvenīru bodes Ilžukam maciņā atkal trūkstot miljoni. Krāmējam somas (nu jau jālieto daudzskaitlis). Rīt – (ļoti) agrais rīts.
26.02. Hanoja. Sakarā ar agro reisu mums viesnīcā sniedz brokastu kompensāciju – kasti ar 100 gb. instant coffee. “Normāli” cilvēki būtu teikuši: paldies, nevajag. Mums gan vajag. Somām rāvējslēdži jau uz sprāgšanas robežas, manējai no smaguma jau noplīsis viens rokturis, bet... vajag. Varam tagad kopā nobolīt acis, bet pa paciņai vien tiek sastūķēts brīvajās spraugās, kur vien var.
Lidostā pie lielā tablo meklējam savu reisu uz... Pekinu. Nu jā...bija lēta biļete. Un pēc tam 5 stundas gaidīšana Frankfurtē uz Rīgas reisu. Kopējais mājupceļa ilgums 25 stundas. “Bet par to mēs būsim bijušas arī Ķīnā”, Ilžuka arguments šobrīd vairs nemotivē.
Pekinas lidosta izrādās liela un garlaicīga. Tāda tukša. Paliek iespaids, ka Ķīnas ceļotājiem nepieciešams tikai alkohols un vīriešu rokaspulksteņi. Ar mokām atrodam suvenīru bodīti (jānopērk pierādījuma magnētiņš).
Frankfurtes lidosta izrādās pavisam briesmīga. Mūs jau Hanojā brīdināja, ka nevarot iečekot mūsu biļetes līdz Rīgai. Būšot Frankfurtē no jauna jāiečeko. Easy -tanī brīdī domājām. Crazy – tagad saprotam. Trīs stundas no piecām paiet maldoties pa tranzīta zonu, visi tevi vai nu atšuj, vai dod pilnīgi pretrunīgus norādījumus. Sākam jau raizēties, ka nokavēsim Rīgas reisu. Līdz ar nagiem.... Totālākā šīsdienas “anti –rozīne”.
Rīgā esam vēlu un pilnīgi pagalam. Izrādās, ka paredzēta vēl viena “anti-rozīne” – Ilžuka soma uz Rīgu nav atbraukusi (atbrauks vēlāk – viss ok).
Ātrāk mājās un iekrist SAVĀ gultā. Mūsu ceļojums ir noslēdzies. Laika atskaites sistēmā. Bet mūsu iekšējā memory card viss ir droši noseivots. Uz palikšanu (varbūt pat uz atgriešanos)!
