Pēc tik emocionāla tempļa apmeklējuma izvēlamies uz centru doties ar vilcienu (var kādu pusstundiņu pasēdēt un atpūsties). To gan nākas nedaudz nožēlot, kad sākam maldīties pa neskaitāmajām KL vilcienu stacijām, no kurām netiekam ārā, jo automātos esam nopirkušas nepietiekošas vērtības plastmasas tabletes, bez kurām vārtiņi trepju galā neatveras. Diezgan, vajag ko iekost. Pēc pieticīgas asia-style maltītes, izmetam līkumu pa suvenīru tirdziņu. Sāk smidzināt. Pēc plāna mums būtu karaļpils apskate, tomēr China Town izrādas lielāks pievilkšanas spēks.

Pāris stundas un pāris iepirkuma maisiņus vēlāk (vajag taču kaut ko sev par piemiņu no KL), saprotam, ka šoreiz karaļpils nebūs. Ir sācis stiprāk līt, tuvojas vakars. Autoostā atrodam karti. Principā mēs esam tikai 15 cm attālumā no savas viesnīcas. Ja ar pirkstu velk līdzi rozā bezmaksas busa maršrutam, tad šo attālumu var samazināt līdz 8 cm. Forši. Braucam izteikti proletāriskā sabiedrībā. Vēroju pilsētu slīdam aiz loga. Vispār man patīk, ko es redzu – ļoti zaļa pilsēta.

No bezmaksas busa esam izkāpušas tādā kā Manhetenas fragmentiņā: debesskrāpji ar milzīgām reklāmām, luksus viesnīcas ar šveicariem uniformās, ekskluzīvas botikas. Iefokusējam skatā Petronas Towers un aptuveno virzienu uz viesnīcu. Ejam. Ilžukam jau svilst pēdas. Nojaušam, ka virziens nav pareizs. Jautājums pārim ar bērnu ratiņiem – nav gudrāki par mums. Ar tumsas iestāšanos esam nokļuvušas līdz apkārtnei, kuru sākam jau atpazīt. Time Square Mall vēl vaļā. Štrunts, ka noberztas kājas – ejam iekšā. Esam nokļuvušas Chinese New year atmosfērā – miljons sarkanas laternas, stilizētās ķīniešu mājiņas un japāņu ķirši. Kičs, bet tik un tā iespaidīgi. Ja atklāti, mēs jau uzreiz prom negājām. Aiz daudzajām laternām atkal atrodam kādu bodīti, kam nevar paiet garām. Posts tikai, ka kredītkartes nepieņem, bet Malaizijas ringitus esam jau iztērējušas. Čamdoties pa visiem slēpņiem, atrodas vēl kādi EUR, kuri tad steidzīgi jā-eksčeindžo. Urrā – šitās kleitiņas mums noteikti vajag!

Viesnīcā atgriežamies, kad ir jau bez 20 min desmit. Kāpēc tas tik svarīgi? Nu tāpēc, ka desmitos slēdz jumta baseinu. Pēdēja iespēja! Fiksi ķeram peldlietas un augšā uz 20.stāvu. Jou – viss paspēts: gan nopeldēties, gan (diezgan neskaidras) bildes ar torņiem fonā. Bet – šinī situācijā tas ir “must have”.

Atpakaļ istabā – krāmējam somas, rīt lidojam uz Vjetnamu. Soļu skaitītājs telefonā šodien uzrāda 26000.

18.02.Kuala Lumpur. Rīta agrumā ar taksīti atkal uz lidostu. Aiz loga ņirb sulīgs zaļums. Koša tomēr tā KL! Ātrs check-in un esam jau ceļā uz Da Nang. Lidojums nieka pāris stundas. Pēc simboliskajām brokastīm Ilžuks vēl vēlas sirsnīgu mirkļafoto, ko nosūtīt tuviniekiem.

Vjetnama sagaida ar sauli. Kādu stundiņu atkal zaudējam vīzu kārtošanai. Mūsu šīsdienas mērķis - senatnīgā Hoi An. Apm. krietnas pusstundas brauciens ar taksīti un atkal jau nošaujam garām, atstājot dzeramnaudā gandrīz 1/3 brauciena cenas. Bet nu 6 dienu laikā jau ceturtā valūta. Viesu māja sagaida ar omulīgu iekšpagalmu un dzeltenām krizantēmām.

Iečekojamies, tad ņemam riteņus (tas gan forši – aiz mājas nojumē salikti kādi pāris duči – ņem un brauc) un laižam jūras virzienā. Kaut kas nerviem būtu noderējis: no savas sānu ieliņas tu pēkšņi izbrauc pilnīgā 3 pakāpju mudžeklī; minies pa pašu maliņu, tevi apdzen rollerīši, bet rollerīšus apdzen mašīnas un smagais transports. Ceļu jau īsti nezinām, braucam uz dullo. Saņemies Dace, saņemies. Ilžuks pa priekšu, es - astē. Milzīgs tūristu buss pilnā tempā tuvojas pa mūsu joslu. Kāda krievu tūriste uz rollera sāk histeriski kliegt, kāda indiešu meitene ar savu ričuku met tādas cilpas un “astoņniekus”, ka nevar sasprast, vai gāzīsies, vai taranēs pretējo joslu. Te nedrīkst “ izkrist” no straumes. Tuvojas luksofors ar laika skaitītāju. Mums vēl kādi 30 m un 6 sekundes zaļais. Ilžuks atskatās pār plecu: laižam! Scheisssssse!!!! Noķeru brīdi, kad krustojumā esmu viena – “zaļie” jau aizbraukuši, bet “sarkanie” vēl nav sākuši. Tāds mirklis pirms vētras. Diez kas nav...Jau pēc sekundes no abām pusēm sāk gāzties rēcošā straume.

Beidzot sajūtam priekšā jūru: tirgotāju būdiņas ar peldlietām, ēdūzīši, kioskiņi, atpūtnieki ar slapjiem dvieļiem. Krūmos dzīvojas pašieceltie kārtības uzraugi, kas pieprasa 1,-$ par riteņa pieķēdēšanu pie staba.

Izejam pludmalē - nedaudz pēc Majoriem. Vienīgi šeit salmu saulessardziņi. Jāpaņem kas dzerams un jāpiesēž – sirds vēl dauzās pēc tā krustojuma. Nospriežam, ka rīt jābrauc gar pludmali tālāk, kur mazāk cilvēku.

Atpakaļceļā nogriežamies pa smuku celiņu gar rīsu laukiem – te pilnīgs miers. Aiz meldriem vizuļo upe. Pēcpusdienas saule sāk pievilkt uz baltajiem pleciem – ir 18.februāris. Vienkārši – labi...