16.02. Krabi. Brokastis mazā Cafe ar skatu uz jūru – skaisti.....Ne jau tā, ka elpu aizrauj kā vakar uz salas, bet tāds jauks rīta svaigums– cilvēki savās rīta gaitās. Turpat pasūtam arī taxi uz lidostu – sirsnīgs (bet dentista reklāmai pilnīgi nederīgs) smaids mums apliecina, ka “no problem”. Mums vēl ir nedaudz laiks – nolemjam izstaigāties gar pludmali, varbūt pasauļoties, bet kaut kā pēc nakts smiltis vēsas – nav īsti forši.

Sagaidām savu lidostas transfēru. Reiss uz Kuala Lumpuru. Nuuuu jā, no Krabi jau nav tiešo reisu uz Da Nangu, kur mums jānokļūst (atceramies lēto biļeti Oslo- Krabi). Tāpēc gribot negribot jāpārsēžas KL. Bet ja jau jāpārsēžās, tad varbūt vismaz vienu dieniņu varam tur pakavēties. Ilžuks tā kā sākumā tielējas, tad ļaujās pierunāties avansa dzimšanas dienas dāvanai : 32,-EUR 2 personām viesnīcā KL centrā (ar jumta baseinu) - to tiešām nevar laist garām. Tātad - lidojam uz Kuala Lumpur - yahooo! KLIA Lidostā diezgan gara rinda pases kontrolēm. Līdz centram apm. stundas brauciens ar vilcienu (taksīšus vīzdegunīgi noraidām). Pa ceļam sāk līt... Ilžuks skaita naudiņas savās aploksnēs un murmina, ka esot apzagts. Beigās viss atrodas. Kad nonākam KL, ir jau satumsis. Ņemam taksi uz viesnīcu, neko nesaprotam par cenām. Tā jau varēja domāt - par 6 minūšu braucienu mums paprasa 20,-EUR.

Kaut kā ar viesnīcām mums pagaidām neveicās – esam nobukojušas apartamentu, bet saimnieks izslēdzis sakarus. Laiks iet. Kāpēc vestibilā nav tualetes (atceros savus bērnus...)? Pēc krietnas stundas saņemam ziņu, ka atslēgas turpat ap stūri P.O.Boxā. 13. stāvs... Kāpēc tik daudz cilvēku gaitenī? Ēē, vienalga, ātrāk tikt istabā. Nevaram atslēgt durvis. Uznāk smieklu lēkme (pilnīgi nevietā). Garām iet kāds anglis – how are you? Nopietni? Varam small talku citā reizē? Beidzot Ilžuks atslēdz durvis. Grābstamies gar slēdžiem – viss tumsā. Anglis vēl turpat: ēēē, jā, tā esot parasta lieta šajā stāvā regulāri pazūdot strāva (viņš te dzīvojot jau 4. gadu). Nopietni? Visās normalās viesnīcu istabiņās tualete ir uzreiz pa labi (manis pēc, pa kreisi) no ieejas durvīm. Tikai ne šeit. Taustoties tumsā apgāžas krēsls, uz ciskas noteikti paliks zilums no galda stūra... Nu tad beidzot – bet arī šeit ir pilnīga tumsa. Ssss..tulbums... Savādā kārtā gaitenī ir gaisma. Tikai tagad pievēršu uzmanību, ka pie rozetēm gaitenī pieslēgtas el.tējkannas un lādējas telefoni. Un ļautiņi netērzē tāpat vien, bet stāv rindā...uz lādēšanos.

Bez tam, (piezīme vietā, bet nedaudz par vēlu): Malaizijā nepieciešams strāvas pārveidotājs. Telefons jau sākt prasīt ēst. Ai, gan jau. Lietus pārstājis, svaigumu gan nejūt. Come on, mēs esam KL – ejam uz torņiem. Mājās ielādētais Sygic ar visām pilsētu kartēm “nevelk” (telefons jau ar’ uz pēdējo). Ejam vienkārši torņu virzienā. Skats tiešām varens (kaut gan varbūt biiiiišķin vēl varenāku biju iedomājusies). Ar mobilo “tīru“ bildi dabūt nesanāk: atkāpjos, pietupjos, uzkāpju uz betona apmales – tūristu, ka biezs; mēģini kā gribi, uz bildes dabā paralēlie torņi drīzāk veido stilizētu pakaviņu. Nu – ir kā ir. Mēģinām atrast, kur paēst, bet visur tikai maķīši, pasta vai pizza. Ilžuks vienmēr visā meklē “rozīnīti” - pasūtītajos vistas wrapos, lai nu kā, to neatrodam.

17.02. Kuala Lumpur. Nākamais rīts modina ar sauli – tomēr veicas!!! Tagad tikai atrast, kur dabūt kafiju un nopirkt strāvas pārveidotāju – telefoni jau uz pēdējo. Vakardienas anglis mums izsauc Grab Taxi – šīrīta galvenais mērķis – Batu Caves – krāšņs hinduistu templis, kas izbūvēts kalnā. Atbraucam lēti un ar komfortu. Ieskaitot īsu šoferīša pamatinformāciju, kā te vispār iet. Ieejot pa Batu Caves vārtiem aizraujas elpa no krāsu košuma un pārbagātības. Pie ieejas milzīga zeltīta statuja. Ir svētdiena: gan tūristu pūļi, gan hinduistu ticīgie plūst augšup pa krāsainajiem pakāpieniem, bērniem turpat svētdienas skola. Mēs arī lēnam virzāmies uz augšu.

Gar kāpņu malām garlaikojas pērtiķu bariņi. Kāds dabūjis ko ēdamu, citi tāpat lēkā vai laiskojas. Ilžuks zin stāstīt briesmu lietas par šamo ciltsbrāļiem Gibraltarā. Man gan šie izskatās jau krietni apraduši ar mūžam nebeidzamo ļaužo plūsmu pie tempļa. Re, ku’ – viens džekiņš smuki mielojas ar banānu. Fiksi bildīti! Vispirms Ilžuks... ok, tagad es... Eu, banāns apēsts, miza aizmesta un vispār pagriezis man muguru. Nu tādu bildi man nevajag! Spontāni piebakstu pie mazā, pelēkā pirkstiņa...

Atceros, cik vēss tas sajutās karstajā dienā... Tad es vēl atceros zobus (=ilkņus)... daudzus.. un daudz lielākus nekā tādam dzīvnieciņam varētu piedēvēt. Un tad es atceros dažas “zibens-domas” par kodiena brūcēm sejā, šuvēm, potēm un negaidītām ceļojuma beigām baltā palātā.... Bet – atpakaļ realitātē: kodiena nebija (lai slavēti augstākie spēki), arī nagu rētas sejā nebija. Kas vēl nebija? Manas brilles! Abas (vasarā valkāju divas - tumšās uz optiskajām, un šajā situācijā man zīmīgi iešaujas prātā Krilova fabula “Pērtiķis un brilles”) aizlidoja slaidā lokā uz raibajiem pakāpieniem. Divas pavecākas vācu dāmas šokā apvēlušās augšpēdu (Oh, mein Gott!!!) un saķērušās, it kā viņām tuvotos cunami.. “Alles gut” – vispirms savācu savas brilles (abas veselas), tad palīdzu kundzēm (tās arī abas veselas). Ilžuks grib zināt, vai es esot normāla... Ieskatos savā telefonā – esmu vīlusies... viss bijis velti, neviena kadra...Nu karalauka fotogrāfs no tevis, Ilžuk, nekāds! Lai kas arī nenotiktu – spied podziņu, spied!

Ieejot templī (lasi – milzīgā alā) atkal aizraujas elpa no krāšņuma, ko ieraugām: nemācēšu nosaukt pareizajos vārdos, taču pieļauju, ka tās varētu būt hinduistu svētnīcas un lūgšanu vietas. Krāsu un simbolikas pārbagātība. Šajā svētnīcā basām kājām drīkst ienākt tikai piederīgi-ticīgie. Tūristi un citi zinātkārie var vērot notiekošo no malas. Rituāls varētu būt diezgan ilgs, pēc iegūtā priekšstata dodamies tālāk, pa kāpnēm augšup uz alas nākamo līmeni. No augšas, pa atvērumu klintī, ieplūst spilgta gaisma. Centrā izveidots neliels templītis (vai lūgšanu vieta). Hinduisti dodas pie svētnīcas. Nedaudz pavērojam, tad respektējot brīža privātumu, dodamies prom. Pie vārtiem vēl atskatāmies. Ja redzētajam būtu jāizvēlas tikai viens vārds – tas laikam būtu “grandiozi”.