22.02. Lidojums no Da Nangas uz Hai Phongu. Viss pēc plāna. Hai Phonga ir lielākā ostas pilsēta Vjetnamas ziemeļos. Izkāpjam pelēkā miglā. Veikli vien no somām izvelkam siltās jaciņas. Šodien paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa slaveno Ha Long Bay. Tas bija viens no galvenajiem mērķiem Ziemeļvjetnamā, bet krietni nopūlējos, kamēr atradu tūrfirmu, kas piedāvā arī dienas braucienus (Halong Bay it tik iespaidīgs, ka parasti nepieciešamas divas, trīs vai pat vairākas dienas, lai to pilnībā izbaudītu, taču mums bija tikai viena diena laika). Tā nu biju atkal online pasūtījusi all inclusive pasākumu ar savākšanu lidostā, kuģīti, ēšanu un nogādāšanu Ha Noi viesnīcā. Viss kopā 60,-EUR no galviņas. Normāli, ne? Gaidām transportu. Pēc pusotras stundas nekas nav mainījies. Sāku tekstot tūrfirmai – negribas nokavēt kuģīti... Beidzot braucam, pelēks ceļš, pelēka osta... Esmu nedaudz sašļukusi, jo manos plānos bija saule un zila debess un visam vajadzēja izskatīties šādi:

Nonākot ostā – saprotam, ka reisam gatavojas ne tikai viens vien kuģītis. To ir dučiem. Burzmā kaut kā tomēr atrodam savu grupu ar visu vadītāju. Kuģītī tiekam sadalīti vēl mazākās grupiņās – pie galdiņiem. Pamazām noskaņojums uzlabojas. Neapšaubāmi mums ir foršākais galdiņš un raibāka kompānija: 2 Pārdaugavas meitenes, vientuļš pusmūža franzūzis, vientuļš japāņu puisis un jauktais spāņu-franču pārītis. Iepazīstamies, sākam pļāpāt, ieturam pusdienas kopā. Paliek pavisam jautri. Spāņu meitene un franču puisis apceļo kopā Āziju jau otro gadu. Respect! Ne katrs to var atļauties (vai izturēt). Kamēr pļāpājam, esam jau izkuģojuši Halong Bay ūdeņos. Uz brīdi iedomājos atkal par sauli un zilām debesīm, bet aizdzenu šīs domas. Ir forši tāpat.

Piestājam krastā - izrādās pirmais pieturpunks. Stalaktītu alu apskate. Ups! Nebiju brauciena aprakstā pat pamanījusi – tāpēc kārtējais pārsteigums vjetnamiešiem atkal izdevies. Alas ir lielākas un stalaktītu lāstekas iespaidīgākas kā no ārpuses varētu likties. Tiešām labs apskates objekts.

Kafijas pauzīte, tad braucam tālāk. Riņķojam starp klinšu veidojumiem, fonā gida info (neko neatceros). Ilžuks koķetē ar japāņu puisi.

Izrādās ir vēl viena pieturas vieta = atrakcija: nost no kuģa un visi pa laivām. Par laimi var izvēlēties starp kanoe (protams, airējies pats pa auksto ūdeni) un 3-vietīgo laivu ar airētāju. Domāju, ka nerodas ne mazākās šaubas par mūsu izvēli. Franču puisis gan nolēma kanoēties – tas viņam arī piedienās. Airētājs mūs izvizina par šauriem un zemiem klinšu labirintiem. Pāris bildes. Atpakaļ uz klāja...

Kad kuģīša tūre beigusies, metas jau krēsla. Visi tiek sadalīti pa autobusiem (atkarībā, kurā pilsētā / viesnīcā jānokļūst). Mums priekšā 200km brauciens uz Hanoju. Lai nu kā, esam priecīgas, ka šāds serviss jau iekļauts cenā un nav jākuļās pašām. Varam omulīgi skatīties pa logu uz garām slīdošajiem rīsu laukiem un ciematiem – no stress.

Plānojot braucienu, viesnīca “Christina” Hanojā bija piesaistījusi mūsu uzmanību ar krāšņu rokoko interjēru – ok, būsim atklāti – pamatīgu kiču. Bet kāpēc nē? 25,-Eur par divvietīgo numuriņu (un gultu ar zelta kāju) un brokastīm! Parādām autobusa šoferim viesnīcas adresi – ok. Tiekam izsēdinātas Hanojas centrā, pilnīgā cilvēku un satiksmes “biezenī”. Pēc kartes atrdodam ielu... Nē... Nevar būt! Skatāmies divreiz... Starp veļas striķiem, spaiņiem, bļodām ar nomizotiem dārzeņiem un svaigām zivīm, garām peļķēm, šaura celiņa galā var saskatīt izkārtni “Hotel Christina” ... Meklēji “rozīnīti”, Ilžuk??? Lūdzu – pilni spaiņi!

Ievelkam elpu un ejam iekšā. Un patiešām - kičs 100% !!! Tāds kontrasts ir jānoknipsē. Pēc fotosesijas netiekam vis savā numuriņā, bet – sorry, follow me – tiekam pa iekšpagalmu ejām aizvestas uz “ māsas-hoteli” (identisku ārpusē & iekšpusē). Ok, nometam mantas mazajā un pārspīlēti greznajā istabiņā ar aizviktiem aizkariem (aiz kuriem nav logu). Reciption pasūtam vietas nākamā rīta agrumā uz Tam Coc busu.

Dodamies klaiņot pa Hanojas ieliņām. Burziņš ne pa jokam, jau tumšs, cenšamies iegaumēt ceļu, jo diezvai šo viesnīcu varēsim atrast kā (šķībos) KL torņus, kas vienmēr spīdēja ceļa galā. Ielās vēl tirgojas uz nebēdu. Nopērku dēlam hudiju un meitai Burberry šalli (nu labi, fake – ok,ok). Ai, šovakar diezgan – jāliekas slīpi.