15.02. Krabi. Kā jau iepriekš ieplānots, šodienu veltīsim laivu braucienam “4-island-tour” (600 Bathi katrai + neliela piemaksa par Nacionālā parka apmeklējumu). Kolosāla diena, laivā sapulcējas raiba tūristu grupiņa (kādi 15), visiem vestes mugurā un braucam.

Pirmā pietura – Koh Poda. Gribētāji var brīdi pasnorkelēt. Es neesmu gribētāja... Izbaudu sauli, vēroju brīnišķīgos oranžīgi pelēkos klints veidojumus. Pēkšņi apkalpes puisis ar glābšanas riņķi metas ūdenī: musulmaņu meitenes no mūsu grupas, izrādās, nemāk peldēt; straume jau aiznesusi gabaliņu tālāk - SOS! Viss beidzas labi, bet viela pārdomām...

Piestājam salas otrā pusē – pusotra stunda piknikam un brīvais laiks salas apskatei. Sala ir neapdzīvota un, tā kā atrodas dabas rezervāta teritorijā, nav atļautas arī laivu piestātnes. Lec no trepītēm ūdenī, somiņa – virs galvas un priecājies, ka tev nav īsas kājeles...

Pēc piknika nolemjam paiet gar pludmali – tālāk prom no laivām; salas vidiene liekas diezgan aizaugusi, bet tas ūdens! Tā krāsa! Vairāki tirkīza toņi vienlaikus. Nevaram vien gana izbaudīt. Iemetamies nopeldēties - au, mazās medūziņas iekniebj mīkstumos. Nu tad vēl kādu Džeimsa Bonda meitenes cienīgu foto (it kā laiski iznākot no dzirdā ūdens) – ja tev liekas, ka šos pārdrošos kadrus tu tikai slepus pa retam paskatīsies un nevienam nerādīsi, tad pēc 5 gadiem tu nevarēsi saprast, KĀ tev toreiz ir bijusi tik laba figūra....

Nav vairs daudz laika – vēl tikai mums kopējo bildi ar Ilžuku uz salas fona. Sorry, could you take a picture, please? Es ceļojumos šādiem nolūkiem vienmēr izvēlos kādu vīru gados, kam kaklā karājas nopietna kamera ar lielu objektīvu (vai pat divas) un kam pilnīgi noteikti neinteresē mans pirms 2 nedēļām pirktais, svaigais Samsung S8. Otrs labums šādiem vīriem ir gandrīz 100% garantija, ka bilde būs pareizi iecentrēta un tev nebūs nogriezta viena auss vai kas vairāk... Bet manis izvēlēto upuri sieva nervozi rausta aiz rokas – šiem jāskrienot uz laivu. Nu sorry - mums arī, ja? Ooohh - ok dabonam nākamo, bet tik un tā poza beigās tāda sasteigta. Vienalga!

Aizskrienam pie laivas, bet pa šo laiku sācies paisums - kamēr tieku līdz kāpnītēm, ūdens jau līdz padusēm. Nedaudz vilcinos, tad saprotu, ka mana kāja vienkārši fizioloģiski nevar tā izlocīties, lai trāpītu uz pirmā pakāpiena. Pieķeros pretī pastieptajai rokai un mierinu sevi, ka ūdens taču arī ceļ svaru uz augšu... Nosēžos savā vietā – feel good!!!

Nākamai salai Chicken Island nobraucam garām - tur piestāt nav iespējams (varbūt arī nevajag). Visi knipsē cāļveidīgo klints veidojumu. Trešā sala Thale Weak – atkal drīkstam izkāpt krastā. Romantiska baltu smilšu strēle, no abām pusēm dzidrais ūdens. Šeit nav, kur īpaši doties – atlaižamies turpat smiltiņās, vajag arī palaiskoties. Kā pēdējā šīsdienas pieturvieta ir Rayley beach, kur jau vakar nobaudīju kokosa zupu....

Atgriežamies namiņā pēcpusdienā. Tagad tikai ātri sakrāmēt mantas (rīt no rīta jālido tālāk), un tad vēl gribam aizskriet līdz tirdziņam. Ilžuks nevarot atrast atslēgu ... Kādu atslēgu? Nu piekaramai slēdzenei, ar kuru saslēdza rāvējslēdža galus, pirms tam saliekot somā gan pasi, gan diletantiskos “cash” slēpnīšus – nu pricipā visu. Izmeklējamies, kur vien var. Pilnīgi iesvīstam... Jāiet pie saimnieka pēc knīpstangām – ko citu? Stulbi... Ejot vēl ieskatāmies dobē (purinajām pludmales mantas) – nu paldies Dievam!