Atpakaļ viesnīcā: ātra duša, bišku uzcērtamies un dodamies uz laternu svētkiem senajā Hoi An centrā. Katru gadu otrajā februāra nedēļas nogalē pēc austrumu Jaunā gada sākuma (vismaz tā sapratu no internetā atrastā) pilsēta nododas svētkiem. Ejam krietnu brīdi ātrā armijas solī pa ieliņu labirintiem līdz beidzot – wow! Esam iznākušas pie upes, kur viss ir nosēts ar krāsaini mirdzošām laternām: gan nītlīgie piekrastes vecie namiņi, gan ieliņas, gan visa upe kā mirdzoša laternu straume – laiviņa pie laiviņas.

Neaprakstāma, fantastiska, pat sirreāla sajūta. Jā, tas ir tieši tas, ko gribējām ieraudzīt, dzenoties apkārt puspasaulei. Ejam gar upi līdz nākamajam tiltam. Cilvēku tūkstošiem, taču tas netraucē. Kritizētāji varētu teikt, ka pārāk “tūristīgi”, man vienalga, esmu pārņemta. Maza večiņa tirgo papīra laterniņas un uzsmaida man ar savu bezzobu mutīti – nu lai iet viena pa straumi arī no manis. Pārņem tāda labsajūta... Svētki vēl droši vien turpinās ilgi, bet nogurums tomēr velk uz gultu.

Šovakar tā nav nekāda “rozīnīte”. Emociju gūzma kā 10 kilogramīgs arbūzs .

19.02. Hoi An. Brokastis uz terases. Izvēlamies no ēdienkartes visu iespējamo (pretstatā vācu jaunietei, kas noteikti ir vegāne, jo knibinās tikai gar augļu trauciņu). Viss tik gards! Ar banānu pankūkām tomēr pārrēķināmies, bet tās labi ieguļ salvetītē un arī piesakās līdzi uz pludmali.

Izvēlos labāku riteni (vakar kaut kas īsti “nevilka”) un aidā. Šodien jau minamies krietni pārliecinātāk, atklājam arī labāku trasi līdz jūrai. Iepriekšējā vakarā vēl salasījāmies interneta padomus un nu pārgalvīgi laižam “1,-$-iekasētājiem” garām, vēl pāris km pa mazām ieliņām līdz liekas, ka esam prom no burzmas. Izejam pie jūras – jā, pludmale pieder tikai mums.

Pēc kāda laika kāpās parādās atpūtnieku pāris (iekšēji nobolu acis). Un tad diezgan skaidri sadzirdu: “ Jūra šodien pavisam mierīga“. Nē...tiešām??? Īsti latvieši vienmēr meklē vietiņu tālāk no pūļa. Aprunājamies – viņi ceļojot jau otro mēnesi tikai mums pretejā virzienā: no ziemeļiem uz dienvidiem. Bijuši arī Laosā. Apmaināmies iespaidiem. Ap pusdienlaiku esam jau gana saulē apsārtušas - šodienai diezgan jūras labumu. Piesēžam vēl ceļmalas kafūzītī: man obligātā arbūzu sula, Ilžuks noguldzina aliņu. Esam tādā nomalītē, kur citu tūristu nav; vērojam, kā ielas pretējā pusē vietējie pusdieno. Pāri galdam noliekusies palma, virs tās sociālistiskais karogs un svētku laternas. Turpat knābājās vistas, ēnā snauž suns. Ilžuks novelk: “Te nu beidzot var sajust to īsto Vjetnamu”. Paskatos – sadzēries jau, vai? Nē, izskatās mierīgs un aplaimots. Jep, viedi vārdi!

Pa ceļam uz viesnīcu Ilžuks atkal dod zīmi, kas nozīmē: “vajag rozīnīti”. Nu ko - laižam strauji nost no šosejas, uz leju pa smilšaino taciņu. Klusībā es vienmēr gaidu to brīdi, kad ātrāk varēšu nokāpt no tā verķa. Nebūs, Dace, minies tālāk. Izgriežam slaidā lokā ap stūri un hoplā - esam atkal tādā mazā vjetnamiešu miestiņā: pa kreisi no mums upe, krastā rindojas laivas ar tīklu mudžekļiem, pa labi krāsainas mājiņas mazdārziņos (=krūmos) ieskautas. Suņi laiski uzrej, ielas vidū divi gaiļi izplūcas, virs galvas noliekušies palmas zari. Un atkal tas miers visapkārt, atkal tas fīlings. Ir, Ilžuk – ir labais!

Viesnīcā bišku jāatvelk elpa no tiem + 27°. Piesēžam uz balkona - kafija ar kūciņu labi “aiziet”. Vakarā atkal dodamies uz veco Hoi An. Gribam izstaigāt mazās ieliņas, paķemmēt bodītes, pagrozīties tirgus burziņā. To tad arī darām. Mums par prieku laternu svētki turpinās – acīm redzot vakardien bijis tā kā Ziemassvētku vakars, bet pēc tam vēl seko pirmie un otrie Ziemassvētki. Nevaru vien beigt “knipsēt” uz visām pusēm – vecās, šķībās dzeltenās mājiņas ar koka logu vērtnēm un milzīgiem krizantēmu podiem pie durvīm.

Cilvēku burziņš, mēs pa vidu. Šodien esam nodomājušas arī kādu nopietnāku pirkumu – es gribu gleznu ar stilizētu Vjetnamas ainavu, bet Ilžuks sadomājies par XXL –pērļu krellēm. Laiks paiet nemanot – apskatām japāņu tiltiņu, templīšus, iepirktas gan dāvaniņas tuviniekiem, gan pašām. Man vēl gleznas rullis uz pleca. Ilžuks tomēr grib arī laternu; nē, labāk divas... P.S. īsa piebilde (absolūti ne kultūrvēsturiskā jomā, bet tiem, kas uzmanīgi seko līdzi, esmu paskaidrojumu parādā) - pēc Kuala Lumpuras reisa mums Vjetnamas aviobiļetēs ir iekļauta 20 kg bagāža – tāpēc principā neko vairs sev neatsakām – miljoni slīd caur pirkstiem; lai ir maisiņi, ruļļi un viss pārējais.

Man vēl kārojas svaigais mango, turpat tirdziņā. Iekārtojos uz 3-gadnieka plastmasas ķeblīša simtgadīga baobaba (pieņemsim, ka baobaba) pakājē. Kā to glumiķi lai dabū mutē? Man ir iedots zobu bakstāmais irbulītis - help yourself. Nu ko – pirmā šķēle jau guļ smiltīs, otru vēl mēģinu noķert kritienā – saprotu, ka ar zobu irbulīšiem man vēl jāvingrinās. Paveros uz mango čupiņu sev pie kājām un nodomāju, ka mans vīrs šobrīd noteikti būtu teicis: “Nu ko tu tur āksties ar tiem irbuļiem? Met tak’ visu uzreiz zemē un miers!” Noslauku smieklu asaras – Dies’ palīdz tizleņiem – un pēdējos gabaliņus ievelku mutē kā spagetti no pastas šķīvja. Ēdīsiet mango – atcerēsieties – labs!

Dodamies mājās mundrā noskaņā. Prātojam, ka pagaro ceļu varētu saīsinat, nogriežoties mazajās ieliņās. Kālab ne? Pēc brīža liekas, ka tuvojamies kādam svētku pasākumam: ruporu skaļumā tiek teikta runa (tās svarīgumu varam nojaust, spriežot pēc garuma). Tomēr bedrainais celiņš, netīrais grāvis gar malu un maktena žurka nedaudz laupa situācijas svinīgumu. Tad beidzot – pasākuma vadītājs baltā kreklā un prožektora gaismā, ar mikrofonu rokā vēršas pie saviem abiem kausītājiem – sievas un brāļa (varbūt švāģera vai brālēna), kas sasēduši pie mazā plastmasas galdiņa turpat grāvja malā, nu jau ieklausās saldenas dziesmas melodijā. Jā! Tas ir brīdis, kad atklajām sev vēl vienu Vjetnamas kultūras pērli – zelta mikrofonu. Cik piepildīts dienas noslēgums!